Veltījums Jāņa Klīdzēja stādītajam ozolam rakstnieka 100. jubilejas gadā

            2013./2014.m.g. Sakstagala Jāņa Klīdzēja pamatskolai ir īpašs gads - tas ir bijušā skolnieka, izcilā rakstnieka 100 gadu jubilejas gads. Atklājot rakstniekam veltīto jubilejas mācību gadu, jau Zinību dienā visa mūsu skolēnu un skolotāju vienotā saime fotografējās pie rakstnieka stādītā ozola skolas pagalmā. Mācību gads sākās ar skolas direktores vēlējumu skolēniem, vecākiem un darbiniekiem saistībā ar ozola īpašībām - stiprumu un spēku:                           „ Stipru ģimenes mīlestību, stipru draudzību skolēnu, skolotāju un darbinieku saimei un spēku, kāpjot zinību kalnā.”

Ar katru gadu rakstnieka ozols aug lielāks, un nu jau zem viņa pazarēm varam nostāties visi 156 skolas „zīļuki”, 25 pedagogi un 14 darbinieki. Bet 1992.gada 16.septembrī rakstnieks pēc filmas „Cilvēkbērns” demonstrēšanas Rēzeknē, braucot uz Rīgu, skolas pagalmā iestādīja mazu ozoliņu. Ozola stādīšanas 21. gadadienā 16.septembrī mēs pulcējāmies uz svinīgu līniju, lai atcerētos šo dienu, dalītos atmiņās. Literatūras skolotāja Ērika Jonikāne pastāstīja par to silto, saulaino dienu, kad rakstnieks stādīja ozoliņu un vēlēja tam augt, lapot un dot zīļu ražu.  Devītās klases skolēni literatūras stundā grupu darba laikā rakstīja veltījuma dzeju Jāņa Klīdzēja ozolam. Vislabāk veicās Zanei, Intaram, Vadimam un diviem Aleksandriem - viņiem tika dota iespēja skandēt dzejoli pie rakstnieka ozola svinīgajā pasākumā:

Šodien ārā diena skaista:

Rudens spēlē vijoli.

Melodija skumji vijas

Mūsu skolas pagalmā.

Vējiņš paķer rudens notis,

Iemet staltā ozolā.

Atskan zīļu prieka skaņas,

Sveikas nesot vasarai.

Ozols lepns stāv un smaida,

Cilvēkbērni garām iet.

Zīles atsperas un nokrīt

Zaļas zāles paklājā.

Pēc svinīgās līnijas, nedēļas garumā skolēni veidoja ozolzīļu kompozīcijas – veltījumu ozoliņam dzimšanas dienā. Tapa gan zīļu ozols, gan „Jautrais bruņurupucis”, gan „Zīļu tosts jubilāram”, gan citi lielāki un mazāki darbiņi. Kompozīciju izstāde grezno mūsu skolas gaiteņus.

Mēs esam lepni, ka šo mazo kociņu esam nosargājuši. Mūsu skolēni priecājas, ka viņi ir cilvēka bērni, kuriem jācenšas mūziku ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, kuriem dažreiz sāp tā, it kā uguns pilieni kristu pašā sirdī, kuriem bieži ir kaut kā žēl. Augot ozola pakājē, mēs saprotam, ka būt cilvēka bērnam ir grūti, bet skaisti.

Augs ozols, skolēni beigs skolu un aizies tālākajās gaitās, līdzi paņemot atziņu, ka „cilvēka bērns” skries un skries, un nekad nevarēs apdzēst kausētās ogles savās asinīs. Izdegs vienas, iedegsies citas.

Sakstagala Jāņa Klīdzēja pamatskolas direktore

Silvija Freiberga

 Vairāk bilžu